Viedos līgumus pirmo reizi aprakstīja Niks Sabo (Nick Szabo), datorzinātnieks un kriptogrāfs, 1996. gadā. Vairāku gadu laikā Sabo pārskatīja ideju un veica vairākas publikācijas, kurās viņš aprakstīja ar līgumtiesībām saistītas uzņēmējdarbības prakses izveides koncepciju, izstrādājot elektroniskos komercijas protokolus starp svešiniekiem internetā.

Tomēr viedo līgumu īstenošana nenotika līdz 2009. gadam, kad kopā ar blokķēdes tehnoloģiju parādījās pirmā kriptovalūta bitcoin, kas beidzot nodrošināja piemērotu vidi viedajiem līgumiem. Interesanti, ka Niks Sabo 1998. gadā izveidoja decentralizētu digitālās valūtas „Bit Gold” mehānismu. Tas nekad netika īstenots, bet tam jau bija daudz pielietojumu, ko bitcoin lielīja apmēram 10 gadus vēlāk.

Mūsdienās viedie līgumi galvenokārt ir saistīti ar kriptovalūtām. Turklāt ir godīgi teikt, ka viens nevarētu pastāvēt bez otra, un pretēji, jo decentralizētie kriptovalūtas protokoli būtībā ir viedie līgumi ar decentralizētu drošību un šifrēšanu. Tie tiek plaši izmantoti lielākajā daļā pašlaik esošo kriptovalūtas tīklu un ir pamanāmākā un viena no visatpazīstamākajām Ethereum iezīmēm.

_{Cointelegraph. 2020. What Are Smart Contracts? Guide For Beginners. [online] Available at: <https://cointelegraph.com/ethereum-for-beginners/what-are-smart-contracts-guide-for-beginners> [Accessed 26 November 2020].}

Lai izprastu, kas ir "viedais līgums", iedomājies šokolādes tāfelītes pirkšanu tirdzniecības automātā. Sākumā pircējs automātā ievieto naudu, t.i. iemaksā depozītu. Pēc tam pircējs nospiež šokolādes tāfelītes iegādei atbilstošo pogu. Šī poga aktivizē konkrētu tirdzniecības automāta sviru, lai izgūtu konkrēto šokolādes tāfelīti. Šis darījums ir noticis bez kasiera vai kādas citas personas līdzdalības. 

Viedais līgums darbojas līdzīgi kā tirdzniecības automāts - tas novērš nepieciešamību pēc jebkāda starpnieka.